~ Meža resursi ~
/materiāli no VMD/
 
Valsts meža dienests uztur Meža valsts reģistra informācijas sistēmu, kas ir viena no nozīmīgākajām informācijas sistēmām nozarē. Meža valsts reģistrs ir informācijas sistēma par mežu un tajā notiekošo saimniecisko darbību.
 
Meži Latvijā aizņem 2950267,3 ha no valsts platības. Salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, Latvija pieskaitāma pie mežiem bagātām valstīm, jo Eiropā meži vidēji aizņem 33%  no sauszemes teritorijas.
 
Valsts apsaimniekošanā atrodas 1481715,9 ha (50,2%) meža, savukārt pārējie meži sastāda 1468551,4 ha (49,8%).
 
Bieži nākas dzirdēt apgalvojumus, ka meži tiek izcirsti un drīz mežu nebūs vispār, jāatzīst, ka šī problēma ir aktuāla tropiskajos mežos, kur pēc meža nociršanas notiek augsnes degradēšanās, kā rezultātā jauns mežs izveidoties vairs nespēj. Latvijā ir vērojama pretēja situācija, jo gan dabisko faktoru (augšņu īpašības, klimats), gan cilvēka darbību (samazinās platību apjoms, ko izmanto lauksaimniecībā) rezultātā meža platību īpatsvars laika periodā no 1923.gada, kad mežainums bija 23%, līdz 2005.gadam kad mežainums veidoja 45,2%, ir gandrīz dubultojies. Meža platību pieaugums prognozējams arī turpmāk, jo turpinās lauksaimniecībā neizmantoto zemju dabiska aizaugšana, kā arī to mākslīga apmežošana. Kopējais mežā augošās koksnes apjoms.
 
Latvijas mežus pārsvarā veido skuju koki, tomēr ir vērojamu daļu aizņem arī pārējās sugas, sugu sastāvs.  Latvijā visvairāk veido audzes, kurās valdošā koku suga ir skuju koki- priede un egle. Skuju koku audzes 55,4 % no visu audžu platībām. Bērzu audzes (30% kopējām mežaudžu platībām), baltalksņu (6,8%) un apšu (3,8%).  Kokiem augot katru gadu veidojas koksnes pieaugums, kas pēc pašreizējiem aprēķiniem ir 16,5 miljoni kubikmetru gadā. Katru gadu zināms daudzums koksnes tiek nocirsts veicot izaugušās koksnes ražas ievākšanu galvenajā cirtē, kā arī cērtot kokus kopšanas un sanitārajās cirtēs paliekošās mežaudzes stāvokļa uzlabošanai. 2005.gadā Latvijā tika nocirsti 11,26 miljoni kubikmetri koksnes.
 
Koku ciršanas apjomu dinamiku ietekmē daudzi faktori- valsts attīstība, vispārējā ekonomiskā situācija, kokmateriālu cenas tirgū, likumdošana utt. Ilgākā laika periodā koksnes resursu ieguves apjomus no viena hektāra meža zemes var saistīt ar Latvijas kā valsts ekonomisko attīstību.  Tā, intensīvāka koksnes ieguve ir vērojama 20.gs divdesmitajos gados, kad tika cirsti vidēji 3,12 m3/ha gadā.
 
Laika periods no 1930.-1940. gadam saistās ar visintensīvāko koksnes ieguvi, kad izcirta vidēji 4,02 m3/ha gadā, bet 1933.gadā šis rādītājs sasniedza pat 4,32 m3/ha gadā. Līdzīga situācijas attīstība vērojama arī pēc neatkarības atjaunošanas 1991.gadā, kad līdz ar valsts ekonomisko attīstību palielinās arī iegūtās koksnes apjomi. Pēdējos  gados tiek izcirsti vidēji 3,79 m3/ha gadā.
 
~ MEŽA RAKSTUROJUMS ~
 
Mežaudzi veido kokaudze , pamežs jeb krūmu stāvs un paauga.
Kokaudzi iedala vienkāršās jeb vienstāva un saliktās jeb vairākstāvu audzēs. Mūsu apstākļos saliktās audzes parasti veido divus stāvus. A1 jeb pirmo stāvu veido koki, kuru augstums h ir lielāks par 0.75 no kokaudzes vidējā augstuma H. A2 jeb otro stāvu veido koki, kuru augstums h ir robežās no 0.5 līdz 0.75 no vidējā augstuma H.
Paaugu (Pg) veido tie koki, kuri ir zemāki par 0.5 no H un dotajā ekosistēmā ir spējīgi nākotnē veidot kokaudzes pirmo vai otro stāvu.
Pamežu (Pm) veido krūmi un koki, kas aizņem to pašu telpu ko paauga, bet dotajos apstākļos nevar veidot pilnvērtīgu kokaudzi.
 
Kokaudzes raksturojums
Kokaudzes kvantitatīva raksturošana (taksācija) tiek veikta pa stāviem. Ikvienai konkrētā stāva koku sugai tiek noteikts vidējais caurmērs (D), vidējais augstums (H), šķērslaukums (G), koku skaits (N) un krāja (M). Šim nolūkam meža fitocenozes raksturīgā vietā ierīko 0.25 ha lielu taisnstūrveida parauglaukumu, ko no pārējās fitocenozes daļas norobežo ar maikstīm.
 
Vidējais caurmērs (D)
Aprēķina kā vidējo aritmētisko no 20–25 koku apkārtmēru (C) mērījumiem. Mērīšanu veic 1.3 m (krūšu) augstumā no sakņu kakla, izmantojot drēbes ruleti vai aukliņu. Summāro apkārtmēru garumu (L) ievieto formulā, iegūstot vidējā caurmēra tuvinātu vērtību (D), kuru izsaka centimetros.
 
Vidējais augstums (H)
Aprēķina kā 4–5 vidēja resnuma koku (var mērīt arī vairāk!) augstuma mērījumu vidējo vērtību. Vienkāršākais katra atsevišķa koka mērīšanas paņēmiens ir ar Bormaņa spieķīša palīdzību. Tas ir 70 cm garš taisns spieķītis, kuram vienas desmitdaļas t.i. 7 cm attālumā no apakšējā gala iegriezta šaura gredzenveida atzīme. Brīvi turot izstieptas rokas pirkstos Bormaņa spieķīti, atkāpjas tik tālu no koka, lai, tuvinot un attālinot spieķīti no sevis, pilnīgi aizsegtu mēramo koku. Šādā stāvoklī caur spieķīša gredzenveida atzīmi vizē (mērķē) uz koku un ievēro punktu, kurā vizūra krusto koka stumbru. Pēc tam izmēra šī punkta augstumu virs zemes un, pareizinot to ar 10, iegūst koka augstumu (h).
 
Koku augstuma mērīšanai biežāk lieto specāli šim nolūkam izgatavotus instrumentus. Lai iegūtu koka augstumu, atkāpjas noteiktā attālumā no koka (l) (parasti 15 vai 20 metrus) un ar augstummēru notēmē uz koka galotni. Uz speciālas skalas nolasa koka augstumu no mērītāja acu līmeņa (h2). Bieži iespējams nolasīt tikai leņķi (). Augstumu iegūst, izmantojot formulu h2=l*tg(). Koka augstumu h iegūst summējot h2 ar mērītāja acu augstumu līdz koka sakņu kaklam h1. Līdzenā vietā h1 praktiski atbilst mērītāja augumam, bet nelīdzenā vietā to iegūst, augstummēru notēmējot uz koka sakņu kaklu.
 
Šķērslaukums (G)
Visu koku šķērslaukumu (g) summa 1.3 m augstumā no sakņu kakla, ko izsaka m2/ha. Katra atsevišķa koka šķērslaukuma iegūst, izmērot caurmēru jeb diametru (d) un aprēķinot pēc formulas g=0.7854d2. Tālāk aprēķina kopējo šķērslaukumu parauglaukumā un, vadoties no parauglaukuma lieluma, pārrēķina uz hektāru.
 
Bieži šķērslaukumu nosaka bez parauglaukuma ierīkošanas, izmantojot Biterliha principu. Šajā gadījumā nepieciešams mērķeklis, kurā izgriezts 1 cm plats lodziņš un piestiprināta 50 cm gara aukliņa. Mērķekli var pagatavot no cieta kartona. Auklas brīvo galu mērītājs pieliek pie acs, un, skatīdamies caur lodziņu mērķeklī, kas atrodas nostieptas aukliņas galā, griežas ap savu asi par 360° un vizē uz apkārtesošajiem kokiem. Uzskaita tos kokus, kuri 1.3 m augstumā aizsedz lodziņu. To koku skaitu, kuri līdzīgi iekļaujas lodziņā, dala ar divi un pieskaita uzskaitāmo koku skaitam. Uzskaitīto koku skaits aptuveni atbilst šķērslaukumam izteiktam m2/ha. Darbību atkārto 4–5 reizes un aprēķina vidējo G vērtību. Jāievēro nosacījums, ka stāvpunkts, no kura veic uzskaiti, nedrīkst atrasties tuvāk kokaudzes malai par L metriem, kuru aprēķina, dotās kokaudzes resnākā koka diametru, izteiktu cm, dalot ar divi. Piemēram, ja kokaudzes resnākā koka diametrs ir 50 cm, stāvpunktam jāatrodas vismaz 25 m attālumā no audzes malas.
 
Kokaudzes krāja (M)
Atsevišķo koku stumbru tilpumu summa, ko izsaka m3/ha. Aprēķina pēc formulas M=k*G*(H+4), kur
G – audzes šķērslaukums,
H – audzes vidējais augstums,
k – koeficients, kura vērtība atkarīga no koku sugas.
Koeficienta k vērtības ir sekojošas: priedei k = 0.390, eglei k = 0.415, bērzam k = 0.385, apsei k = 0.405, melnalksnim k = 0.400, baltalksnim k = 0.380.
 
Audzes sastāvs
 
Pēc sastāva audzes iedala tīraudzēs un mistraudzēs. Audzi uzskata par tīraudzi, ja citu koku sugu piemistrojums ir mazāks par 5% no I stāva krājas. Mistraudzes I stāvā ir divu vai vairāku koku sugas.
Katra kokaudzes stāva struktūru izsaka ar sastāva formulu, kur minēti koku sugu apzīmējumi ar sastāva koeficientu.
1. tabula. Mežsaimniecībā pieņemtie koku un krūmu sugu apzīmējumi
 
Apz.
Suga
Apz.
Suga
P
priede
Os
osis
E
egle
L
liepa
B
bērzs
G
goba
Ba
baltalksnis
Vk
vīksna
A
apse
Bl
blīgzna
Oz
ozols
M
melnalksnis
La
lazda
kārkli
pīlādzis
Kk
krūklis
Pa
paeglis
Ie
ieva

Koeficienta vērtību aprēķina proporcionāli pārstāvēto koku sugu krājai. Visu koeficientu summai jābūt 10. Tīraudzē, piemēram, priežu silā sastāva formula ir 10P. Savukārt sastāva formula 5B3E1B1A norāda, ka šīs audzes I stāva krāja sastāv no 5 daļām priedes, 3 daļām egles un pa vienai daļai bērza un apses krājas. Divstāvu audžu sastāvu atzīmē, stāvus atdalot ar daļsvītru. Sastāva formulā koku sugu simboli jāraksta dilstošā secībā pēc krājas. Ja kādas sugas koku krāja I stāvā ir mazāka par 5% no visas krājas, tad formulā to raksta aiz + zīmes. Piemēram, 10P+B nozīmē, ka priežu audzē ir neliels bērzu piemistrojums. Pirmā stāva sugu, kurai ir lielākais koeficients, sauc par audzes valdošo sugu.
 
Audzes vecums
Pēc vecuma izšķir vienvecuma un dažādvecuma audzes. Audzi sauc par vienvecuma, ja I stāva atsevišķo koku vecuma atšķirības nepāsniedz vienas vecuma klases robežas.
 
Vecuma klašu intervāls ir atkarīgs no koku sugas. Skuju kokiem un cietajiem lapu kokiem (ozolam, osim, kļavai, gobai un vīksnai) par vienu vecuma klasi pieņemts 20 gadu intervāls. Mīkstajiem lapu kokiem (bērzam, apsei, melnalksnim) tas ir 10 gadi, baltalksnim – 5 gadi. Tas nozīmē, ka 30 gadu veca priežu audze atbilst II vecuma klasei, tikpat veca apšu audze – III vecuma klasei, bet baltalkšņu audze – VI vecuma klasei.
 
Koka vecumu nosaka, saskaitot zaru mieturus vai gadskārtas uz svaigiem celmiem un pieskaitot korekciju (laika posmu, kāds nepieciešams, lai dotās sugas koks sasniegtu celma augstumu (parasti 5 gadi)). Precīzākus rezultātus iegūst, izmantojot Preslera svārpstu. Iespējami tuvu sakņu kaklam virzienā uz koka centru izdara urbumu un iegūst koksnes paraugu. Saskaita gadskārtas un pieskaita korekciju.
 
Audzes vecumu vērtē arī pēc cirtmeta. Par cirtmetu sauc vecumu, kurā audze sasniedz ciršanas vecumu, bet attiecīgo vecuma klasi – par cirtmeta vecuma klasi. Tā ir atkarīga gan no augšanas apstākļiem, gan no koku sugas. Tā, piemēram, eglei cirtmets ir 100 gadu, cirtmeta vecuma klase – V, tātad no 81 līdz 100 gadiem.
Atkarībā no cirtmeta, audzes iedala 5 vecuma grupās: 1) jaunaudzēs – I un II vecuma klase, 2) vidēja vecuma audzēs – vecākas par II vecuma klasi, bet nav sasniegušas briestaudžu vecumu, 3) briestaudzēs – audzes, kuras ir par vienu vecuma klasi zemākas nekā audzes cirtmets, 4) pieaugušās audzēs – audzes ar cirtmeta un nākošo vecuma klasi, 5) pāraugušās audzēs – audzes, kuras ir vecākas par pieaugušajām audzēm.
 
Bonitāte
Rādītājs, kas raksturo dotās audzes produktivitāti. Bonitāti nosaka pēc I stāva valdošās sugas vidējā augstuma un vecuma. Šim nolūkam izmanto īpašas t.s. augšanas gaitas tabulas. Bonitātes klases apzīmē ar romiešu cipariem un burtu indeksiem. Sākot no produktīvākās, izšķir Ia, Ib, I, II, III, IV, V bonitātes klases.
 
Biezība
Rādītājs, kurš raksturo, cik pilnīgi dotā suga izmanto augšanas telpu. To nosaka kā attiecību starp audzes konkrēto un teorētisko šķērslaukumu. Konkrēto šķērslaukumu nosaka dotajā audzē, bet teorētisko nolasa augšanas gaitas tabulās atbilstoši koku sugai un bonitātes klasei. Audzi sauc par retaini, ja tās biezība ir zemāka vai vienāda par 0.2, par zemas biezības ja tā ir 0.3–0.4, vidējas biezības – 0.5–0.7, bet lielas biezības – 0.8–1.0.
 
Audzes biezums
Koku skaits viena hektāra lielā platībā. Šo rādītāju parasti nosaka katrai sugai, saskaitot kokus parauglaukumā un attiecinot uz hektāru.